Valdemārs – Eduards Ozoliņš

VALDEMĀRS OZOLIŅŠ

“Dziesmas ir mūsu garīgās bruņas”

Stāsts par komponistu un diriģentu Valdemāru Ozoliņu

SAKNES

Ģimene bija muzikāla un sabiedriski aktīva – mājās bija klavieres, komponista tēvs Jānis dziedāja un spēlēja vijoli, kopā apmeklēja latviešu Dziesmu svētkus. Valdemārs, apveltīts ar absolūto dzirdi, klavierspēli apguva gan mājās, gan vietējā pagastskolā, bet tēvs Jānis mudināja turpināt iet mūzikas ceļu.

Ozoliņu dzimta saistīta ar Vestienas apvidu jau vismaz no 18. gadsimta, jo pirmās atrastās arhīva ziņas liecina, ka Ozoliņi dzīvojuši Vestienā jau ap 1700. gadu. Vestienas “Aizkalnēs” saimniecību ierīkoja Valdemāra vectēvs – Jānis Ozoliņš.

BRĀĻI

Valdemāram bija divi brāļi – vecākais Aleksandrs un jaunākais Jānis. Brāļiem bija neliela gadu starpība, tāpēc bērnība pagāja, visiem kopā uzaugot gleznainajā Vestienā, savukārt skolas gados ģimene uz vairākiem gadiem pārcēlās uz Jaunjelgavu. Tur tēvs Jānis no lauksaimnieka kļuva par krodzinieku, bet bērni mācījās Jaunjelgavas tirdzniecības skolā, kuru bija dibinājis tēva brālis.

Vēlāk brāļu ceļi uz brīdi pašķīrās. Valdemāra vecākais brālis Aleksandrs līdz Latvijas valsts neatkarības iegūšanai un arī vairākus gadus pēc tam strādāja par ierēdni Ķīnas muitā. Turp uz laiku devās arī jaunākais brālis Jānis. Savukārt Valdemārs apguva mūziku Pēterburgas un Maskavas konservatorijās.

BRĀĻI

Jaunākais brālis Jānis dziedāja Valdemāra vadītajos koros, taču karjeru saistīja ar mežsaimniecību. Savukārt vecākais brālis Aleksandrs pievēršas lauksaimniecībai un uzņēmējdarbībai.

Brāļi uzturēja ciešu saikni, tiekoties gan Rīgā, gan Vestienā. Zināms, ka vecākais brālis Aleksandrs atbalstīja Valdemāru nošu izdošanā un uzticēja viņam pārvaldīt savu namu Rīgā, kur Valdemārs ar ģimeni kādu laiku arī dzīvoja.

LATVIJĀ

Savās atmiņās operdziedātājs Mariss Vētra raksta: “Dziesmu svētkos koris dara, ko grib, un valda pār klausītājiem. Ja koris sauca Ozoliņu, pēc viņa kliedza arī simttūkstoš cilvēku.”

Šo skaisto debiju piefiksējis arī komponists un mūzikas kritiķis Jānis Cīrulis: “Valdemāra Ozoliņa “Papardes zieds” izskanēja visā krāšņumā. Dziesma piedzīvoja īstu triumfu, un jaunais autors kaut kur no pašām pēdējām rindām kautrīgi un bāls no saviļņojuma nāca uz estrādi, lai pateiktos suminājumiem. Viņš ir vienīgais no jaunajiem komponistiem, kas ieticis svētku programmā.”

1926. gadā par solo un kora dziesmām Valdemārs ieguva Latvijas Kultūras fonda balvu.

Arī turpmākajos latviešu Dziesmu svētkos tika iekļautas Valdemāra dziesmas, tostarp “Krēslā”, “Latvija daiļa”, “Bērnu dienas”, “Dziesmu brīnums” un citas.

00:00 / 00:00

LATVIJĀ

Latviešu mūzikas vēsturnieks un komponists Valentīns Bērzkalns par dziesmu “Krēslā” rakstīja: “It kā vienā elpā sacerēta. Harmoniskā valoda ir vienkārša, bet gaumīga. Skaista un ar tekstu saderīga ir tās melodija.”

Savukārt “Dziesmu brīnums” tika raksturota kā “koši uzrakstīta kompozīcija”, kura īsteni parādīja Ozoliņa izteiksmes spēku.

Valdemārs Ozoliņš bija arī vairāku reģionālo Dziesmu dienu un novadu Dziesmu svētku virsdiriģents, ikdienā strādāja arī skolās kā mūzikas skolotājs, ilgus gadus bija pazīstamā kordiriģenta Teodora Reitera vietnieks.

00:00 / 00:00

LATVIJĀ

Valdemārs Ozoliņš darbojās arī kā Pretalkohola biedrības kora diriģents, tur iepazinās ar vienu no koristēm – medicīnas studenti Valiju Alberti, kuru vēlāk apprecēja. Ģimenē izauga trīs bērni – meitas Aina un Vita, dēls Artis. Ģimene galvenokārt dzīvoja Rīgā, vēlāk iekārtoja arī vasaras māju “Beverīnas” Inčukalna pagastā.

00:00 / 00:00

Komponista vecākās meitas Ainas atmiņas

Valdemāra latvisko garu apliecina arī tas, ka viņam ir īpaši nopelni dievturu mūzikas popularizēšanā – Valdemārs bija pirmā dievturu kora diriģents.

VESTIENA

Līdz ar to Vestienā ar Ozoliņu vārdu saistās gan “Aizkalnes”, gan “Mežanži”, kur ģimene bieži satikās svētku reizēs.

1927. gadā mūžībā devās tēvs Jānis Ozoliņš. Ģimene vienojās, ka “Aizkalnes” pārņems jaunākais brālis Jānis. Mājas un zeme tika iznomātas, bet māte Ieva sev paturēja istabu, kur varētu dzīvot vasarās.

Savukārt “Mežanžos” Aleksandrs uzcēla jaunu, mūsdienīgu dzīvojamo māju. Abas Vestienas mājas Otrā pasaules kara rezultātā padomju okupācijas laikā tika nopostītas un mūsdienās no vēsturiskajām mājām saglabājušās vien drupas un pamati.

Kā skaista vēsturiska liecība Vestienas kapos saglabājies Jāņa un Ievas Ozoliņu piemineklis - apliecinājums mīlestības nezūdamībai.

TRIMDA

Otrā pasaules kara beigās, padomju spēkiem atkal tuvojoties Latvijai, Valdemārs Ozoliņš ar ģimeni izlēma doties bēgļu gaitās.

Vispirms ceļš veda uz Vāciju, kur vairāki gadi tika pavadīti bēgļu nometnēs. Arī tur Valdemāra radošais darbs turpinājās. Piemēram, zināms, ka 1946. gadā Vācijas pilsētā Blombergā, kur atradās arī pārvietoto personu nometne, organizēts Valdemāra Ozoliņa jaundarbu koncerts.

Tajā notika arī skaista atkalsatikšanās – koncertu apmeklēja un savu kādreizējo studentu sveica komponists prof. Jāzeps Vītols.

TRIMDA

Trimdas ceļš Ozoliņu ģimenei nozīmēja vairākus liktenīgus pavērsienus. Arī abi Valdemāra brāļi devās bēgļu gaitās. Vecākais brālis Aleksandrs ar ģimeni vispirms devās uz Kurzemi, pēc tam uz Lietuvu, kur nodzīvoja vairākus gadus. Vēlāk uz Lietuvu devās arī māte Ieva.

Jaunākais brālis Jānis tika nogalināts bumbu uzlidojumā Vācijā – atraitne Zelma ar bērniem Māru un Jāni vēlāk apmetās uz dzīvi ASV.

Kāda avīzes publikācija 1947. gadā Vestfales Halles latviešu nometnē vēsta: “Valdemārs Ozoliņš meklē Imantu Ozoliņu dz. 1926.g. 14. 6. no Vestienas.” Imants ir Valdemāra krustdēls (brāļa Aleksandra vecākais dēls). Kā vēlāk izrādījās, Imants bija hospitalizēts Vācijā, netālu no Valdemāra. Taču padomju spēkiem strauji virzoties uz priekšu, viņš tika sagūstīts un aizsūtīts uz filtrācijas nometni Sibīrijā.

Kamēr Valdemāra vecākā meita Aina pēc kāzām pārcēlās uz dzīvi Francijā, Valdemārs pats ar sievu un abiem jaunākajiem bērniem mēroja ceļu pāri kontinentam uz ASV.

AMERIKĀ

Valdemārs Ozoliņš ļoti aktīvi iesaistījās latviešu kultūras un mūzikas dzīvē ASV, un bija viens no tās pirmajiem veidotājiem.

Valdemārs bija virsdiriģents Pirmajos Vispārīgos latviešu Dziesmu svētkos ASV Čikāgā, Rietumkrasta dziesmu svētkos Sietlā, Indianapoles novada dziesmu svētkos, Vidienes dziesmu dienās Milvokos un Daugavas Vanagu dziesmu dienās.

1959. gadā Valdemārs ieguva mūzikas maģistra grādu Čikāgas konservatorijā.

Dzīvojot Amerikā, tika atjaunotas saites ar Latvijā palikušajiem. Saglabājusies plaša vēstuļu sarakste starp Valdemāru un vecāko brāli Aleksandru, kā arī brāļa dēlu Imantu. Neraugoties uz stingrajiem ierobežojumiem, ģimenes regulāri apmainījās ar sūtījumiem. No ASV uz Latviju tiek sūtītas arī drēbes, mūzikas ieraksti, notis, fotogrāfijas.

00:00 / 00:00

AMERIKĀ

Kāda no vēstulēm liecina, ka vienam no Valdemāra nošu izdevumiem dizainu veidojusi Imanta sieva, māksliniece un keramiķe Marija Ozoliņa.

Valdemārs aktīvi sarakstījās ar savu brālēnu Teodotu Visvaldi Ozoliņu, kurš pēc sūtņa Kārļa Zariņa nāves pildīja pilnvarotā lietveža pienākumus Latvijas sūtniecībā Londonā.

Kad Teodots devās darba braucienā uz ASV, abi brālēni pēc ilgas neredzēšanās atkal satikās.

00:00 / 00:00

Valdemāra un Teodota sarunas fragments

AMERIKĀ

Valdemāra radošais darbs turpinājās līdz pat mūža nogalei – saglabājušies lenšu ieraksti un nošu skices liecina par nepārtrauktu pievēršanos radošajam darbam- gan jaunu muzikālu darbu sacerēšanai, gan esošo pilnveidošanai.

ASV izdotas arī vairākas Valdemāra solo dziesmu burtnīcas, kā arī solo dziesmu plate. Ir saglabājušies arī ieraksti no Valdemāra dziesmām, kuras izpildītas ASV latviešu Dziesmu svētkos, kā arī Valdemāra un ģimenes balss ieraksti lenšu magnetafonā, kas ļauj ielūkoties dažos mirkļos no Valdemāra dzīves Amerikā.

00:00 / 00:00

MANTOJUMS

Valdemārs Ozoliņš tiek raksturots kā “jauneklīgs jūsmotājs ar vecromantiķa sirdi” un dēvēts arī par “latviskās skaidrības fantastu”.

1993. gadā Rīgas I Meža kapos, Mākslinieku kalniņā, netālu no viņa skolotāja, komponista Jāzepa Vītola tika apglabātas Valdemāra Ozoliņa un viņa dzīves biedres Valijas urnas.

Latvijas valsts simtgadē 2018. gadā liela daļa no Valdemāra Ozoliņa atstātā radošā mantojuma un arhīva tiek atvesta uz Latviju. Daļa no tā uzdāvināta Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Mūzikas akadēmijai. Savukārt daļa no materiāliem veido šo izstādi.

MANTOJUMS

Atzīmējot Valdemāra Ozoliņa 130. dzimšanas dienu, Eduards Ozoliņš 2026. gadā radījis jaunu instrumentālo versiju vienai no viņa pazīstamākajām kora dziesmām ,,Latvija daiļa”.

Valdemāra Ozoliņa portrets - tapis Latvijā, ceļojis līdzi Valdemāram trimdā uz Vāciju, pēc tam uz ASV un atpakaļ uz Eiropu pie meitas Francijā. Tagad atgriezies mājās Latvijā.

Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas Valdemāra Ozoliņa dižklavieres – Gentsch 1860. gadu flīģelis no Pēterburgas, kuru, dodoties bēgļu gaitās, Valdemārs bija spiests atstāt Latvijā.

Valdemāra radīto darbu katalogā ir ap 500 skaņdarbu. No tiem lielākā daļa – kora dziesmas. Kori joprojām izpilda Valdemāra dziesmas. Ar cerību, ka Valdemāra mūziku nākotnē atkal dzirdēsim arī Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos.

Pazīstamais muzikologs Oļģerts Grāvītis savulaik uzsvēra: “Valdemārs Ozoliņš, 20. un 30. gadu kordziesmas lielmeistars, ir pelnījis beidzot [atkal] piedalīties Dziesmu svētku programmā.”

MANTOJUMS

“Dziedāšana ārstē garu. Latvieši dzied ne tikai sava prieka pēc, bet izdzied arī savas bēdas. Kāpēc un kam es rakstu? Mūsu dziesmas ir garīgās bruņas, kas pasargā no maldiem, šaubām un pašapziņas trūkuma.”

1965. gada jūnijā Otro ASV Rietumu piekrastes latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas apkārtrakstā Valdemārs raksta savas pārdomas par dziedāšanu.

“Ilgas pēc labā, gaišā, skaidrā ir slēptas ikvienā cilvēkā. Mūsu dziesmas nes sevī sirds skaidrību. Dziesma atslēdz mūsu jūtu pasauli, rotā un grezno ikdienu, to darot daiļāku, dižāku un pievilcīgāku.

Bet dziesmai ir vēl viena īpašība. Tā vieno dziedātājus un klausītājus. Vēsturē ir daudz piemēru, kur dziesma vieno, dod tautai cīņas un izturības garu. Dod spēku un pašapziņu. Dod uzvaru!"

"Kad pēc daudziem gadsimtiem latvju tautā pacēlās pirmās brīvības ilgas, tas bija dziesmas nopelns. Šīs ilgas deva mums brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti. Tāds uzdevums ir arī šodien. Tādēļ dziedāsim, brāļi, lai dziesmu gars mūs vieno!”